“Attiecības ir kompromisu māksla.”
“Ir jāzina, kad labāk paklusēt.”
“Jebkāda pārveide allaž jāsāk ar sevi.”
Tie ir teicieni, ko mēs visi labi zinām un, iespējams, lietojam arī paši. Bet cikos pienāk tā stunda un minūte, kad drīkstam nepiekrist un atteikties no visa tā, ko kāds no mums sagaida vai no tā, kā “ir pieņemts normālā sabiedrībā”?
Mūsdienu skatījums uz mīlestību publiskajā telpā lielā mērā kļuvis orientēts uz labu izskatīšanos no malas un atbilstību “īstajai kastītei”, nevis īsti labu jušanos.
Runājot par attiecībām, uzskatu, ka
patiesa labsajūta rodas, veidojoties dziļai garīgai saiknei ar partneri, dalot kopīgas atmiņas un no savstarpējas enerģijas apmainīšanās – spējas gan dot, gan saņemt.
Runa ir par sava laika ieguldīšanu cilvēkos, kas jums ir vissvarīgākie.
Taču, sperot izšķirīgus soļus un veicot dzīves nozīmīgās izvēles, apziņas virspusē kā šampaniešu korķi allaž uzlec jautājumi vai pārdomas, kam jārod atbildes, pirms droši atdoties notikumu plūdumam un pievērsties nākotnes būvēšanai. Viens no būtiskājakiem (un, iespējams, arī viltīgākajiem) jautājumiem ir:
vai es esmu patiess pats pret sevi un vai esmu “es pats” savās attiecībās?
Autentiskuma jēdziens, izrādās, ir aktuāls jau sen, tikai mēs pie tā nonākam katrs savā laikā un situācijā. Ko nozīmē – būt autentiskam? Kā to praktizēt savā dzīvē un satiksmē ar apkārtējiem, lai veidotu noturīgas un ilgtspējīgas attiecību saites?
Autentiskums nav “kaut kas”, kas mums vai nu ir, vai pietrūkst, tā ir prakse –
apzināta izvēle, kā dzīvot, izvēļu gamma, ko mēs paši veidojam katru dienu, esot klātesoši, patiesi un godīgi.
Šī ideja, visticamāk, vienlaikus iedvesmo un biedē, jo, no vienas puses, tā ir vērtība, ko augstu vērtējam gan sevī, gan citos, bet no otras puses, sabiedrībā, kas veidota uz iekļaušanās un izdabāšanas noteikumiem, tas ir gana sarežģīts izaicinājums. Izvēle būt godīgam pret sevi, neizpatīkot citiem, nav tā drošākā pastaigu taka, jo tā ved ārpus komforta teritorijas un, kā tas mēdz būt ar uzturēšanos svešās, nezināmās vietās, – pastāv risks no kāda, hmm, tieši tā – “dabūt pa muti”. Jo, esiet droši, vienīgā garantija, ko var sniegt katram, kas rīkojas vai uzdrošinās – tevi kritizēs. Un kritika ir sāpīga, pat, ja labi apzināmies, ka tā ir nepamatota un nevietā. Dabiska un gaužām loģiska reakcija būtu nocietināties pret citu viedokļiem un domu pelavām, – nereti šo prasmi sev un citiem uzrādām kā noderīgu un apsveicamu kvalitāti, vai ne tā? Taču problēma ir tāda – aizverot sevi, mēs vairs neesam spējīgi būt autentiski, godīgi. Apburtais loks, kuru pārraut var tikai ar drosmi.
Drosmi “stāstīt savu stāstu” pasaulei, vienlaikus paliekot ievainojamiem pret kritiku. Tas ir risks, kas jāuzņemas, lai piedzīvotu patiesas, atvērtas attiecības, piedāvājot otram savas patības dzīles un skaistumu, nevis barikādēm nocietinātu, rūpīgi noslēgtu čaulu.
Ziedot to, kas mēs patiesi esam, citu cilvēku neiztraucēšanas vai izpatikšanas vārdā, gluži vienkārši ir pārlieku augsta cena. Jā, mums un mūsu tuvajiem var nākties piedzīvot autentiskuma “augšanas sāpes”, taču, savelkot savu attiecību bilanci, tā allaž izrādās viena no visvērtīgākajām dāvanām, ko varam sniegt tiem, ko mīlam.
Izvēlēties autentiskumu nozīmē kultivēt sevī un savu attiecību telpā drosmi būt nepilnīgiem, noteikt sev nepieciešamās privātuma robežas, atļauties būt ievainojamiem, kā arī mācīties līdzjūtību vienam pret otru, zinot, ka mēs visi esam savu nedrošību un iekšējo cīņu varā. Uzturēt dzīvu savu savstarpējo saikni un piederības sajūtu, kas spēj izdzīvot tikai, ja uzskatām, ka mums ar otru ir gana. Ir labi tā, kā ir.
Kad es nonācu pie apņemšanās veidot savu ikdienu un izdarīt izvēles, balstoties vēlmē kļūt godīgai pret sevi, lai spētu izkļūt no pašas izraktajām bedrēm, kuru notikumos un situācijās melnu muti kārpoties vienīgais, kam patiesi pietuvojos, ir depresija un neapmierinātība ar dzīvi, manā redzeslokā nonāca brīnišķīga autore – Hjūstonas universitātes pētniece, profesore un rakstniece Brenē Brauna (Brené Brown). Balstoties savos pētījumos, viņa sarakstījusi vairākas grāmatas par tādām tēmām kā kauns un vainas izjūta, ievainojamība un jau pieminētais autentiskums.
Brauna autentiskas dzīves izvēli salīdzina ar revolūciju.
“Izvēle dzīvot un mīlēt ar visu savu sirdi ir nepakļāvības akts. Jūs mulsināt, aizvainojat un biedējat neskaitāmus cilvēkus – arī sevi pašu. Jūs izbrīna, ka esat drosmīgs un vienlaikus baiļu pārņemts. Es tā jūtos gandrīz katru dienu… drosmīga, nobijusies un ļoti, ļoti dzīva.”
Mums patiesi nepieciešams augt un mainīties, klusēt un vērot, pieņemt un samierināties, – būtiskākais šajā gadījumā ir visu šo darbību virziens – vai tas nāk no ārējās pasaules apdullinošā spiediena un tās garajiem pirkstiem, kas nemitīgi baksta mūsu prātus, pieprasot kapitulāciju tās nepielūdzamās “kārtības” priekšā; vai no iekšpuses, no mūsu pašu dabas, kas, darbojoties intuitīvi un sirdsgudri izvēlas piemērotākos instrumentus, lai veidotu jaunus pakāpienus savā dzīvē un attiecībās ar līdzās ejošajiem.
Rakstnieks E.Kumings (E.E.Cumming) sacījis “ Būt nevienam-citam-kā-sev pasaulē, kas dienu un nakti cenšas tevi padarīt par jebko-citu-izņemot-tevi, nozīmē cīnīties smagākajā no cīņām, kādu cilvēks spēj izcīnīt – un nekad nepārstāt to darīt.”
To arī novēlu mums visiem – gara spēku, drosmi un atļaušanos piedzīvot pašiem sevi arī ciešās attiecībās ar savu tuvāko cilvēku.
Foto NAPIE MOSKIN, zīmējumi Inma Lorente – Pinterest
