Sestdien, 23. aprīlī noslēdzās pieteikšanās projektam Kāzas dāvanā jeb krāsaini sapņi nomodā, kurā kāzu TOP profesionāļi apvienojās, lai kādam pārim ar iedvesmojošu mīlestības stāstu uzdāvinātu neaizmirstamu notikumu – sapņu kāzas.
Projekta organizatori no sirds vēlas pateikties visiem 136 pāriem, kuri nebaidījās sapņot, daloties ar ļoti īpašiem mirkļiem no savas dzīves, bija gatavi doties maģiskā piedzīvojumā un kļūt par ģimeni pavasara skaistākajā dienā.
Pāru stāsti un kopīgie piedzīvojumi patiešām iedvesmo, un izvēlēties to vienu īsto pāri, kurš saņems šādu unikālu dāvanu, būs patiešām ļoti, ļoti grūti.
Tāpat visa organizatoru komanda aicina neuztvert šo kā konkursu, jo mīlestība nepakļaujas ne noteikumiem, ne nolikumiem. Projekts Kāzas dāvanā nav konkurss un šeit nav uzvarētāja, visam pāri ir mīlestība, interesantas personības un stāsti, kas iedvesmo!
Pāris, kurš 30. maijā teiks viens otram maģisko JĀ!, tiks paziņots portāla Līgavām.lv atklāšanas pasākumā 28. aprīlī, savukārt ziņa portālā tiks publicēta 29. aprīlī.
Tikmēr, iepazīstinām ar pieciem pāriem, kurus projekta organizatori vēlējās aicināt uz iepazīšanās sarunu.
Kristīne un Emīls “Mūsu iepazīšanās stāsts ir garš un interesants, bet ļoti grūti izstāstāms – jāraksta grāmata. Emīla pirmā doma – nekad neaizmirsīšu, kā pirmo reizi Tevi ieraudzīju, tas bija Jāņos, kad Tu saules ieskauta stāvēji pie ķiršu koka un mielojies ar ķiršiem. Tad es Tevī iemīlējos!”
Līga un Arnis “Atkal satikšanās prieks bija neizmērojams un šķita kā sapnis. Sapnim sekoja diezgan pamatīga saskaršanās ar realitāti, bijām otrā pasaules malā, pavisam citā vidē, kur viss bija savādāk nekā pierasts. Kritiski momenti mums abiem bija viena pēc otras sekojošās dabas katastrofas – stiprākā zemestrīce, kāda piedzīvota šajā reģionā 100 gados, kam mēnesi vēlāk sekoja supertaifūns. Dzīvojot Āzijā, sapratām, cik mums ļoti, ļoti patīk ceļot, bet tajā pašā laikā pietrūkst arī mājas, mūsu mīļie, siera, rupjmaizes un Latvijas svaigā gaisa, brīnišķīgās dabas un sakoptās pilsētas.”
Karīna un Gatis “Braucam pa šoseju, ārā gāž lietus, pieturam mašīnu un dejojam, dejojam lietū, sajūtam sevi, sajūtam dzīvi un to, ka esam jauni, traki un kopā būt tik forši! Dejojam, kad esam priecīgi un dejojam, ja kādreiz skumji. Atļaujamies būt spontāni, telts mums vienmēr bagāžniekā un izdzīvošanas komplektiņš arī – ūdens, siers, vīns, sērkociņi…”
Līga un Mārtiņš “Iesēdāmies mašīnā, “kukainītī”, tā mēs bijām iesaukuši savu mazo auto, un devāmies uz Balkāniem. Virziens zināms, bet pārējais… Vienkārši ļāvāmies dzīvē! Zinājām to, ka vēlamies sasniegt kādu no virsotnēm. Tā izrādījās Savin Kuk virsotne Durmitora Nacionālajā parkā, kā arī viena no virsotnēm mūsos pašos.”
Kristīne un Žaks “Nepaspēju Žaku iepazīstināt ar savu tēti. Un Viņam tas bija ļoti svarīgi, jo Viņš savu tēti pazaudēja jau agri. Tajā dienā es braucu, lai tētim aizvestu pēdējās goda drēbītes. Tur, vēsajā telpā, Viņš pēkšņi palūdz, ka vēlas tomēr iepazīties ar manu tēti, vismaz šādi. Un tad Viņš tētim lūdza manu roku. Pieļauju, ka tajā brīdī bijām sajukuši prātā. Un ziniet ko? Mums likās, ka tētis uzsmaidīja.”
