Jānis Ratnieks ir kāzu fotogrāfs, kam izdevies tas, par ko sapņo daudzi – būt pieprasītam sava amata pratējam ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Jau septiņus gadus Jānis ceļo pa visu pasauli, lai iemūžinātu luksusa kāzas. Par savām mājām Jānis sauc mazo Rīgu, bet par darba vietu – metropoli Londonu. Viņš lido tik bieži, ka mēdz aizmigt jau pirms lidmašīnas pacelšanās, bet visvairāk viņu pašu paceļ viņa labākais draugs, sieva un biznesa partnere – Inese. Tieši viņa ir tā, kas Jāņa fotografētās bildes apstrādā un retušē pirms tās nonāk laimīgā pāra rokās. Kādā saulainā dienā Jāni un Inesi satieku tepat Rīgā, kur Inese un abu meitiņa Olīvija ziemas sezonā dzīvo pastāvīgi un gaida mājās savu Jāni no kārtējā lidojuma.
Pats Jānis par sevi saka, ka māju sajūtu viņam rada fotoaparāta soma uz pleca un durvis, aiz kurām stāv nākamais pāris, kura kāzas viņam uzticēts iemūžināt.
Viņš ir pārliecināts, ka tieši tur ir viņa vieta – starp satraukušos līgavu, nagu lakas smaržu un matu lakas dūmiem. Un neatkarīgi no tā, vai tās būs mazas hipiju kāzas kādā šķūnī, grandiozas kāzas kādā no Francijas pilīm vai kāzas tikai divatā kādā eksotiskā salā – Jānis paveiks visu (ne)iespējamo, lai uzņemtu tādas bildes, ar ko pats varētu lepoties. Viņš ir perfekcionists, kas pārliecināts – vienmēr var labāk.
Sākšu ar pavisam banālu jautājumu, bet, kā jums tas izdevās – no mazās Latvijas kļūt par pieprasītu tandēmu visā pasaulē?
Jānis: Man ir grūti savu darbu ar kaut ko salīdzināt. Domāju, ka katrs dara to, kas viņam patīk, un acīmredzot cilvēki ir novērtējuši to, ko darām mēs. Es esmu apmierināts ar to, kas ir paveikts, bet noteikti nejūtos tā, it kā būtu sasniedzis, ko ievērojamu.
Mana darba augļus nevar novērtēt apbalvojumos, bet gan līgavas un līgavaiņa emocijās.
Protams, tajā visā ir bijusi mērķtiecīga rīcība. Pirmais solis bija, kad kādā vakarā apzināti uztaisījām savu mājaslapu angļu valodā. 2009. gadā pievēršoties luksusa kāzu tirgum, zinājām, uz ko un kādēļ ejam.
Inese: Bet jāsaka, ka mums pašiem nešķiet, ka esam īpašāki vai daudz sasnieguši, tieši otrādi – domājam, ka varētu vēl labāk. Mēs esam ļoti piezemēti cilvēki un jūtam, ka varētu darīt vairāk un labāk.
Ja tā ir bijusi apzināta izvēle, tad kādēļ tieši kāzu fotogrāfija?
Jānis: Banāli, bet man patiešām patīk fotografēt skaistas lietas.
Fotografējot man svarīga ir pasakas realitāte – tāda, kur var redzēt enerģiju starp šiem abiem cilvēkiem.
Pie tam kāzu fotografēšana ir arī izaicinājumiem pilns darbs un es to varu teikt, jo esmu izmēģinājis teju visas fotografēšanas jomas. Kāzu fotografēšanā apvienojas reportāža, portreti, māksla, mode un pat sports, tieši tādēļ fotogrāfam jāpiemīt šai sestajai maņai, spējai redzēt labu kadru jau pirms tā tapšanas. Katrās kāzās, kurās piedalos, esmu klātesošs – atceros un izdzīvoju savas kāzas ar Inesi atkal un atkal. Pirms meitas piedzimšanas fotografēju pat 87 kāzas gadā, tas nozīmē – 87 reizes atcerēties sevis doto solījumu sievai. Pēc tam, kad piedzima Olīvija, mainījās prioritātes un tagad tās ir vidēji 40 kāzas gadā.
Tomēr esat iepazinuši gan Latvijas, gan pasaules kāzu industrijas tirgu – kas tos atšķir vienu no otra?
Jānis: Šogad Latvijā fotografēšu tikai vienas kāzas, pērn nebija nevienas, tādēļ tā noteikti proporcionāli nav mūsu auditorijas liela daļa, bet tas, ko esmu novērojis – Latvijas kāzu fotogrāfu tirgus ir audzis kvalitātē. Ja runājam par pasaules tirgu, tad, piemēram, Āzijā fotogrāfijai ir daudz lielāka nozīme, kā rietumos. Tas, cik laika, piemēram honkongietis velta kāzu fotogrāfijai, rietumu iedzīvotājam ir neaptverami. Man ir bijuši pāri, kas vēl pirms kāzu dienas, brauc fotografēties uz Parīzi, Londonu un vēl vismaz divām vietām, visur pošoties un velkot kāzu tērpus. Rietumu iedzīvotājiem tas šķitīs nesaprotami, bet ķīnieši – kā sievietes, tā vīrieši, ir daudz atvērtāki fotografēšanai.
Jūs esat fotografējuši kāzas tepat Eiropā, Āzijā, Meksikā, Āfrikā un vēl un vēl, piedzīvojuši daudzas kultūru un tradīciju izpausmes – vai pēc visa redzētā jūs spētu vēl kaut kas pārsteigt?
Inese: Jā, mēs vēl neesam bijuši nūdistu kāzās (smejas). Mūsu draugs – franču fotogrāfs ir bijis klātesošs šādā notikumā. Lieki piebilst, ka uz šādām kāzām arī fotogrāfam jāierodas atbilstoši – respektīvi, kailam.
Jānis: Bet, ja runājam par kāzām, kur esmu bijis klātesošs, tad vienmēr nākas secināt, cik līgavas tomēr ir dažādas. Ir tādas, ar kurām saprasties ir ļoti viegli, bet ir arī tādas, kas ir sarežģītas un saprast šī sarežģītā cilvēka dvēseli ir arī pietiekami liels izaicinājums fotogrāfam, bet tikai tādā veidā var iegūt labas fotogrāfijas. Jārēķinās, ka būs cilvēki, kas tā arī neatvērsies, piemēram, japāņu vīrietis – viņš savās kāzas var pat nepasmaidīt vai nenoskūpstīt līgavu. Kamēr mēs to nesaprotam, pašam japānim tas šķiet pilnīgi normāli – ne reizi nepasmaidīt. Latvieši kā cilvēki līdzinās japāņiem – savā piezemētībā. Arī es pats savā ziņā esmu ļoti nosvērts cilvēks, noteikti nevar ne salīdzināt ar to ekspresivitāti, kāda ir ebreju vai āfrikāņu kāzās.
Ir kāzu fotogrāfes, kas uzskata, ka sievietes tomēr ir veiksmīgākas šī aroda pratējas savas dabiskās spējas dēļ saprast līgavu. Jāni, kā tu kā vīrietis jūties visā kāzu notikumā?
Jānis: Man jāsaka atklāti – jūtos kā zivs ūdenī. No visas kāzu dienas, man vislabāk patīk līgavas gatavošanās rīts – make-up uzlikšana. Tas ir laiks, kad valda īpašs miers. Parasti no 3000 kāzu bildēm vismaz 600 būs no gatavošanās rīta. Es nepiekritīšu, ka sievietes būtu labākas kāzu fotogrāfes. Es arī nesaku, ka viņas ir sliktākas, bet tomēr nepiekritīšu šādam apgalvojumam. Pie tam mēs ar Inesi esam veiksmīgs tandēms – viņa, apstrādājot bildes, redzēs tās lietas, ko es iespējams nekad neredzētu – zinās, kur kaut kas jāpietušē, kur gluži otrādi – jāizceļ, lai līgava, saņemot fotogrāfijas, justos patiesi apmierināta.
Jau minējāt, ka esat labs tandēms – kā dzīvē, tā darbā. Vēl viens veiksmes stāsts jūsu gadījumā?
Jānis: Darbā mūsu pienākumi ir diezgan nodalīti – es fotografēju, viņa apstrādā. Kad Inese dara savu darbu, es nekādā veidā neiejaucos, jo zinu, ka tajā lietā viņa ir daudzreiz talantīgāka par mani. Inese ir ļoti prasīga kā pret sevi, tā mani. Viņa diezgan kritiski vērtē savu darbu, bet tas neapšaubāmi ir pluss mūsu darba kvalitātei.
Inese: Jā, tā ir tiesa, jo esmu pārliecināta, ka vienmēr var vēl labāk. Man kritiskums pašai pret sevi ir nepieciešams – īpaši tādēļ, ka fotogrāfiju apstrādi lielākoties esmu apguvusi pašmācības ceļā. Savulaik, vēl strādājot algotu darbu, tieši Jānis bija iniciators tam, lai eju prom no darba un sāku apstrādāt viņa fotogrāfijas.
Jums pašiem bija mazas kāzas. Vai tagad, ja jums būtu iespēja laulāties vēlreiz, jūs kaut ko tajās mainītu?
Inese: Noteikti nē. Ja nu vienīgi kleitu, jo tā vairs nebūtu modē. (smaida). Mums bija mazas kāzas, apprecējāmies Sv. Jāņa baznīcā un lielas viesības nerīkojām. Ja precētos tagad, mēs to nemainītu – tāpat lieluma ziņā nepārspētu tās kāzas, kurās Jānis fotografējis. (smejas).
Jāni, kādas tad ir bijušas grandiozākās kāzas, kurās būts?
Jānis: Vienas bija mēneša garumā vairākās pasaules valstīs – sākot ar vairāku dienu garām vecpuišu ballītēm līdz kāzu svinībām vairākās valstīs. Tomēr jāsaka, ka katras kāzas savā ziņā ir grandiozas savu unikālo tradīciju dēļ. Piemēram, precoties ortodoksāliem ebrejiem, teju visas kāzas, tai skaitā, pati ceremonija sievietēm un vīriešiem notiek atsevišķi. Līgavas tēvs un līgavainis paraksta līgumu, kur pati līgava nemaz nav klātesoša. Savukārt Meksikā JĀ vārdu apstiprina ar pirkstu nospiedumiem. Esmu bijis kāzās, kur ceremonija sākas vairākas stundas pēc noteiktā laika, jo līgava izvēlējusies tik sarežģītu matu sakārtojumu, ka frizieri nespēj to nostiprināt.
Esat bijuši klātesoši tik daudzās kāzās – vai ir viegli saprast, kāda ir jūsu mērķauditorija?
Jānis: Jā, tas mums ir pilnīgi skaidrs.
Mūsu galvenā auditorijas daļa ir prasīgas līgavas – tādas, kas zina, ko vēlas. Viņas meklē kāzu fotogrāfu atbilstoši savām prasībām, nevis paņems pirmo, kura bildes šķitīs kaut cik pieņemamas.
Mūsu klients ir prasīgs klients un ceru, ka mēs šīs prasības varam apmierināt.
40 kāzas gadā, lidojot no vienas valsts uz otru, dažādas kultūras, tradīcijas, pasaules mēroga konkurence – kas fotogrāfa darbā ir visgrūtākais?
Jānis: Man reizēm traucē manis paša domas lēnīgums. Latvietim jau automātiski ir tāds kā mazvērtības komplekss un arī man šī pieticība un nespēja uzņemt uzslavas dažreiz traucē. Tomēr viena no visgrūtākajām lietām ir būt prom no ģimenes daudzo ceļojumu dēļ.
Inese: Man lielākais izaicinājums ir sarunāt Jāni būt mājās pašiem savā kāzu gadadienā. (smaida). Precējāmies aktīvā kāzu sezonā un Jānim gandrīz katru gadu mūsu datumā ir jāfotografē kādas kāzas, bet iespējas ir vienmēr – kāpju lidmašīnā un dodos Jānim līdzi, lai tajā dienā būtu kopā.
