Es strauji tuvojos savam 30 gadu slieksnim un, tā kā vēl neesmu precējusies, arvien biežāk no apkārtējiem saņemu jautājumu, kādēļ. Reizēm patiešām mani pārņem sajūta, ka sabiedrībā pastāv uzskats, ja 30 gados vēl esi viens, tad acīmredzot ar tevi kaut kas nav kārtībā. Vēlos šo uzskatu apgāzt, jo IR KĀRTĪBĀ.
Laulība, manuprāt, ir solis, ko nevar sasteigt, gluži tāpat kā nav iespējams nokavēt savu īsto cilvēku.
Gluži kā kāzu vadītājs Kaspars Breidaks raksta vienā no saviem Twitter ierakstiem
“Ir jāiemācās ar sevi būt, citādi nav iespējams ar kādu par kaut ko kļūt”.
Tomēr es vēlos mazliet dziļāk paskatīties uz šo fenomenu – laulībām pēc 30, tādēļ uz sarunu aicināju psiholoģi Inetu Lazdāni un personības izaugsmes treneri Annu Krimeli (ex Lieckalniņu), kas pati šovasar kļuvusi par sievu.
KĀDĒĻ PRECAMIES VĒLĀK?
Psiholoģe, pāru spēles “Ceļojums mīlestībā” radītāja Ineta Lazdāne norāda, ka visos laikos cilvēki ir laulājušies dažādos vecumos – gan 18, gan 35 gadu vecumā, tomēr šī brīža tendence rāda, ka šobrīd patiešām var vērot izvēli doties laulībā nesasteigt un precēties mazliet vēlāk.
- “Pirmkārt, mainoties sabiedrības sociāli ekonomiskajai situācijai, mainās arī vērtības. Cilvēki daudz lielāku nozīmi piešķir savas karjeras izaugsmei. Kā būt veiksmīgam un nopelnīt daudz naudas – tie ir jautājumi, kas lielā mērā nodarbina jauniešus, pabeidzot skolu. Līdz ar to atšķirībā no laika, kad agrāk bieži vien uzreiz pēc skolas pabeigšanas steidzās precēties, tagad daudz nopietnāk tiek domāts par savu karjeri, iekrājumu veidošanu un citiem aspektiem.
- Otrkārt, mainījusies arī sabiedrības attieksme pret dzīvošanu kopā bez laulībām. Šobrīd cilvēki uzskata, ka var veidot savu karjeru, esot attiecībās, gandrīz apmierinot visas vajadzības, ko agrāk sniedza tikai laulības – piederības sajūtu, seksuālo attiecību realizāciju bez īpašām saistībām, ko pieprasa laulība,” stāsta Ineta Lazdāne. Kā vēl vienu faktoru psiholoģe min finansiālus apsvērumus, proti, mūsdienās organizēt kāzas prasa diezgan lielus līdzekļus un pāru vidū valda uzskats – ja tiek rīkotas kāzas, tad tikai īstas un tikai tādas, kādas vēlamies, līdz ar to tās tiek atliktas līdz brīdim, kad finansiāli kļūst par iespējamu realitāti.
PĒC 30 – PIRMAIS LAIKS, KAD VISPĀR SĀKT DOMĀT PAR LAULĪBU!
Personības izaugsmes trenere Anna Krimele apprecējās šovasar, 33 gadu vecumā, un šobrīd sevi sauc par jaunu sievu, kas vēl tikai iepazīst un saprot, ko tad īsti nozīmē būt precētai. Tomēr viņa ir pārliecināta – 30 gadu slieksnis ir nevis pēdējais, bet gan tieši pretēji – pirmais brīdis, kad sākt domāt par laulību.
“Man personīgi vienmēr ir bijusi izteikti augstas prasības pret laulību, tādēļ manā gadījumā laulāties pēc 30 gadu vecuma ir pirmais, nevis pēdējais laiks.
Es vienmēr esmu domājusi, ka tas ir nopietns lēmums un man reizēm ir sajūta, ka jaunākiem cilvēkiem šī atbildība ir citādāka. Tikai tad, kad tu kļūsti vecāks, pieaudz un izveidojies par personību, var kopā ar otru cilvēku veidot, ko vērtīgu un paliekošu. Es teikšu atklāti – manuprāt, tas ir neprāts precēties 20 gadu vecumā.
Cilvēkam ir jānomierinās, jāpieaug, jāizveidojas, lai viņš vispār spētu būt ar kādu kopā,”
pārliecināta Anna.
Arī psiholoģe Ineta Lazdāne norāda, ka priekšrocība, precoties 30 gadu vecumā varētu būt tā, ka, pirmkārt, izvēle ir izdarīta daudz apzinātāka, otrkārt,
ir satikušās divas jau nobriedušas personības, kuras visdrīzāk jau ir sapratušas, ko vēlas no dzīves un no sava partnera.
“Tā reti būs tikai uz kaislību izdarīta izvēle, kas nereti gadās, precoties 20 gadu vecumā. Visdrīzāk partneris jau ir novērtēts kā atbilstošs paša dzīves stilam, vērtībām un interesēm,” tā Ineta Lazdāne.
VAI MĒS ILGĀK MEKLĒJAM “ĪSTO”?
Psiholoģe Ineta Lazdāne norāda, ka iespējams viens no iemesliem vēlākām laulību tendencēm mūsu sabiedrībā varētu būt ilgāka “īstā” cilvēka meklēšana. “Tas noteikti vairāk būs izplatīts vīriešu auditorijā, jo tieši vīriešu vidū raksturīgas bailes saistīties, līdz ar to arī paslēpšanās aiz aizbildinājuma, vai šī būs tā īstā un šaubas, vai man nav iespējams atrast, ko labāku. Cilvēciski mēs vienmēr varam atrast kādu vainu, jo, protams, neviens nav perfekts, bet šeit vairāk ir jautājums par spēju uzticēties un paļauties,” uzskata Ineta Lazdāne. Annas gadījums gan pierāda to, ka arī sievietēm pastāv bailes no laulībām. Anna atzīst, ka savulaik laulībai piešķīrusi tik lielu atbildības sajūtu, ka ilgi domājusi un baidījusies, vai precējies nenozīmēs miris? “Es personīgi domāju, ka vīrieši patiesībā vēlas vairāk precēties, kā sievietes. Manā uztverē tas ir stereotips, ka vīrieši negrib precēties, jo es redzu, ka sievietes patiesībā baidās daudz vairāk. Es esmu daudzus gadus plosīta pati sevī ar to, ka es no vienas puses vēlos būt ar kādu kopā, bet no otras spēt saglabāt savu brīvību un lidot, kā brīvam putnam,” pati sevī novērojusi Anna.
IZAICINĀJUMI – IR UN BŪS!
Neatkarīgi no tā, vai laulībā ieejat 20, 30 vai 40 gadu vecumā, jārēķinās, ka izaicinājumi būs. Precoties pēc 30 gadu vecuma, tie noteikti būs citādāki, kā 20 gados, bet būs. Psiholoģe Ineta Lazdāne norāda, ka
30 gadu vecumā cilvēkam ir grūtāk apprecēties, jo viņš paliek prasīgāks pret otru, ir izbaudījis savu brīvību un ielaist kādu savā privātajā telpā var būt izaicinoši.
“Dabiski veidojas situācija, ka cilvēkam ir vajadzība ļoti apdomāt savu izvēli, kā arī nepieciešams ilgāks laiks, lai pielāgotos viens otram,” stāsta Ineta.
Anna atzīst, ka viņai laulība viennozīmīgi nozīmē un arī iezīmēja pārmaiņas. To varētu salīdzināt ar ieiešanu no vienas istabas otrā, kur valda arī citi spēles noteikumi. “Tas nozīmē dzīvot tāpat, bet tai pat laikā pilnīgi citādāk, jo tagad tu vairs neesi viens un tas fundamentāli maina jebko tavā dzīvē. Tas ir izaicinājums iemācīties būt kopā, atrast kompromisus, saprast, kur par sevi nepieciešams vairāk pastāvēt. Es mācos būt sieva – ar mani tas notiek pirmo reizi manā dzīvē un es vēl līdz galam nezinu, ko tas patiesībā nozīmē. Tomēr esmu sapratusi, ka būt kopā ir daudz interesantāk. Tas patiesi ir jautrāk un tiklīdz es to sapratu, tas no manis noņēma milzīgo spriedzes sajūtu par laulībām kā tādām,” atklāti teic Anna.
KĀ APPRECĒTIES PĒC ILGSTOŠAS KOPDZĪVES?
Ir pāri, kas attiecībās nodzīvojuši jau desmitgadi, bet oficiāli nav stājušies laulībā. Kādēļ? Psiholoģe Ineta Lazdāne norāda, ka uz šo jautājumu viena konkrēta recepte vai atbilde nepastāv. “Bieži vien tā ir izvēle, ko izdara vīrietis, jo viņš bez īpašām saistībām jūtas drošāk. Sievietei savukārt biežāk tā ir nedrošību radoša situācija, kas nereti ir arī neapzināts konfliktu cēlonis. Nesaprotamais statuss sievietē rada nedrošību, savukārt nedrošība veicina spriedzes veidošanos. Tāpēc pirms runāt par to, kā pārtraukt šādu stāvokli, es gribētu pieskarties profilaksei. Kad sieviete piekrīt dzīvošanai kopā, ir svarīgi apzināties šo risku, ka vīrietim šāds modelis varētu būt ērts, tādēļ ir jāatbild uz jautājumu, vai viņai tas tāds ir? Ja atbilde ir pozitīva, tad viss kārtībā, bet, ja, nē, tad ir svarīgi apdomāt pirms piekrīt šādiem noteikumiem. Manuprāt, ieteicamais laiks dzīvošanai kopā bez īpašām saistībām būtu ne ilgāk kā viens gads, kad pāris saprot, kā viņi spēj sadzīvot un sadarboties, esot cieši kopā. Ja tomēr bezlaulību statuss ir ieildzis, tad iespējams izklausīsies nedaudz ciniski, bet varbūt ir vērts riskēt un uzrunāt partneri par savu vajadzību, kas netiek apmierināta. Jo, ja mēs dzīvojam bailēs pateikt, kā patiesībā jūtamies, tad varbūt šīs attiecības nav tā vērtas.
Drosme uzņemties risku un runāt par savām vajadzībām, sajūtām un jūtām ļaus attīstīties jūsu attiecībām un ļaus saņemt to, pēc kā sirds kāro un galvenais – ļaus kļūt tuvākiem,”
pārliecināta Ineta Lazdāne.
