Kristīne Komarovska ir žurnāliste, TV personība un dažādu pasākumu vadītāja, tai skaitā, arī kāzu. Viņa ir viena no nedaudzajiem kāzu vadītājiem Latvijā, kas var vadīt kāzas arī franču valodā, tieši tādēļ viņai nav svešs internacionālu kāzu koncepts. LĪGAVĀM aicināja Kristīni uz sarunu par kāzu vadīšanu un to, kā pārim atrast savu īsto kāzu vadītāju.
Par sievieti kā kāzu vadītāju ir dzirdēti dažādi viedokļi, piemēram, ka viņas nav tik atraktīvas, kā vīrieši, vadot kāzas. Ko, tavuprāt, nozīmē būt sievietei kāzu vadītājai Latvijā?
Latvijā mēs varam novērot, ka kāzas biežāk vada vīrieši – tā vienkārši ir sanācis. Bieži tas saistīts ar to, ka šie konkrētie vīrieši ir aktieri, radio un TV personības, un cilvēki labprāt vēlētos tos satikt vai pat gribētu redzēt savā draugu lokā. Jāteic, ka sievietes ir tās, kas vairāk nodarbojas ar kāzu organizēšanu un visbiežāk arī tās, kurām pieder pēdējais vārds par kāzu vadītāju, tāpēc tas ir likumsakarīgi, ka kāzas vairāk vada vīrieši. Bet tas, kāpēc izvēlas vienu vai otru vadītāju, ir atkarīgs no vairākiem iemesliem. Mans lielākais bonuss ir valodu zināšanas, un domāju, ka arī lieliski spēju adaptēties dažādās situācijās, kā arī izjūtu gaisotni un spēju izprast arī jaunā pāra vēlmes un nomenedžēt visdažādākās situācijas, kādas vien kāzās var būt.
Tu savulaik esi bijusi dzirdama radio, šobrīd esi redzama TV ekrānā, bet kā un kad sākās tava interese par dažādu pasākumu, tai skaitā, kāzu vadīšanu?
Jau skolas laikā vadīju visus pasākumus, lielāko daļu arī pati organizēju. Gan tolaik, gan tagad vadot kā mazus, tā lielus korporatīvos pasākumus un kāzas lielākā vai mazākā lokā, mani aizrauj cilvēku prieks un kopābūšana. Man patīk redzēt, kā mainās emocijas, kā viena vakara gaitā atveras un mainās cilvēks, viņa garastāvoklis – tas ir mans izaicinājums un, ja viss izdodas – lielākais gandarījums.
Man patīk radīt atmosfēru, patīk, ka cilvēki atbrīvojas, aizmirstas un bauda mirkli vai tieši otrādi – pieslēdzas konkrētam notikumam, norisei un izbauda to.
Tavs pluss kāzu vadīšanā noteikti ir valodu zināšanas. Iespējams esi viena no nedaudzajiem kāzu vadītājiem, kas vada kāzas arī franču valodā. Kas ir lielākie izaicinājumi, vadot internacionālas kāzas?
Izaicinājums noteikti ir noturēt uzmanību visiem, kas nesaprot otru valodu. Tāpat dažkārt ir jāatrod veids, kā ar humoru spēt izstāstīt vienā teikumā visu arī trīs valodās. Reizēm jāskaidro notikumi, tradīcijas. Bija kāzas, kurās cittautieši nedaudz izsmēja latviešu rituālu – mičošanu, un tad man bija jāstāv un jāčukst, stāstot viņiem, cik mums tas svarīgi un kāda ir šī notikuma simboliskā nozīme, lai pilnībā nesabojātu mirkli.
Kāds, tavuprāt, ir izcils kāzu vadītājs un kā lai pāris atrod savu īsto kāzu vadītāju? Piedāvājums šobrīd ir gana plašs…
Manuprāt, vai nu starp cilvēkiem ir emocionālā dzirksts vai nav. Kad satiec cilvēku, kas vadīs tavas kāzas, ir jābūt pozītīvai vibrācijai, ja ir – tad ir!
Svarīgākais ir, lai kāzu vadītājs simpatizē kā personība. Un arī otrādāk, jo man, kā kāzu vadītājai, pāris tomēr nedaudz jāiemīl, jāsaprot, jānoķer īstā sajūta, bet ir bijis arī tā, ka neesmu ne reizi pirms kāzām līgavu un līgavaini pat satikusi. Tādos gadījumos jāuzticas profesionāliem kāzu organizatoriem vai vedējiem, kas mūs redz kā saderīgus – mani jaunā pāra lielajai dienai atbilstošu. Mūsdienās arī ir tik daudz iespēju, kā potenciālo kāzu vadītāju appētīt – sociālie tīkli, intervijas, sarunas un tikšanās pirms kāzām. Reizēm arī jāpasēž un jāparunājas kādu stundiņu tāpat vien vai jāpapļāpā pa telefonu, jāpaākstās. Jāsaprot, kā reaģē arī jaunais pāris, tāpēc izmantoju savu žurnālistes pieredzi, izzinu kaut kādas lietas, kas man ļauj justies droši un viņiem arī, piemēram, kurus ģimenes locekļus kopā labāk neiesaistīt vienā aktivitātē. Visādi tādi šķietami sīkumi kāzu dienā ir svarīgi. Bet ir dažādi pāri – tādi, kas pārlieku satraucas par katru sīkumu, tādi, kas satraucas saprātīgā mērā, bet ir arī tādi, kas nemaz nesatraucas, un tad es satraucos.
Vai ar tevi, vadot kāzas, ir notikuši kādi interesanti kuriozi, savdabīgas situācijas, kas bija jāatrisina?
Ik pa laikam gadās kādi joki vai kaut kas, kas sākumā nemaz nešķiet labi, bet beigās viss vienmēr ir atrisinājies ļoti labi. Raudājusi kāzās no aizkustinājuma esmu gan tikai vienreiz – šovasar. Man gan nobeigumā gribētos teikt, ka pārim ir jāizdomā pašiem, kādas kāzas viņi grib – tādas, kurās priecājas ar draugiem un radiem, kurus ir saaicinājuši, vai tādas, kur vairāk laika pavada divatā – fotografējoties, dodoties izbraukumā utt. Jāizvēlas atbilstošākais scenārijs savām vēlmēm – lai viesi pārāk ilgi negaidītu un, lai, pārim “atgriežoties” nereti pēc diezgan daudzu stundu intensīvas prombūtnes, nebūtu sajūta, kā sprostā, jo visi grib ēst, dejot, dziedāt un priecāties kopā ar viņiem, kamēr paša jaunā pāra spēki izsīkuši.
