Kad es biju maza, es bieži iztēlojos, ka manas kāzas būs grandiozas – princeses kleita, svinības pilī ar simtiem viesu. Vēlāk es sapratu, šādas kāzas nevilšus var kļūt par svinībām citiem, bet ne sev. Jo vairāk domāju par tradicionālām kāzām, jo vairāk sapratu, ka tās nav man piemērotas. Salvešu un kurpju zoļu krāsu saskaņošana nav tas, ko es vēlos darīt. Mičošana, viesu nams un muzikanti, kas spēlē šlāgerus, neietilpa ne manos, ne līgavaiņa plānos. Ilgu laiku domājām, kādu ceremonijas veidu izvēlēties. Tā vien šķiet, ka dzimtsarakstu nodaļās jau desmitiem gadu tiek lasīti vieni un tie paši novēlējumi, taču reliģija un baznīca nebija tuva manam līgavainim. Klausoties precēto draudzeņu stāstos par attālajiem radiniekiem, kuri uzmācīgi pamāca, kā jārīko kāzas, man ļoti sagribējās jau laicīgi aizmukt.