Mēs nereti dzirdam, ka kāzas ir pateicības teikšana un izrādīšana pāra tuvākajiem draugiem un ģimenes locekļiem, kas tā noteikti arī ir, bet tomēr jaunie pāri aicina neaizmirst, ka kāzas galu galā ir tikai un vienīgi par jums pašiem – tādēļ neatkarīgi no tā, vai tās sviniet divatā vai kopā ar 100 viesiem, vissvarīgākais, ka viss ir tieši tā, kā vēlējāties.
LĪGAVĀM piedāvā trīs līgavu pieredzi, kā kāzas padarīt vēl īpašākas jums pašiem.
Bez laulību gredzeniem
Kāzu organizatore Gunta Skalberga / Pop Up Sense šovasar ar savu vīru atzīmēja piekto kāzu gadadienu. Viņa ir organizējusi kāzas daudzu gadu garumā un atzīst, ka vissvarīgākais, ko iesaka pāriem –
darīt tā, kā pašiem gribas. Tas attiecas uz visu – sākot ar sīkākajām detaļām un beidzot ar viesu sarakstu.
Kāzu diena neesot nedz par vecāku, nedz draugu un radinieku vēlmēm, bet gan par to, kā šo dienu iztēlojies jaunais pāris. Guntai ar vīru viena no šādām, iespējams, netradicionālām vēlmēm bija laulības gredzenu neesamība.
“Laulības gredzens ir sabiedrībā pieņemta tradīcija un zināma veida apliecinājums par attiecību statusu. Nekādā veidā šo tradīciju nekritizēju, taču mums bija abpusēja sajūta, ka laulības gredzeni ikdienā mums nav nepieciešami, jo sabiedrībai nekas nav jāapliecina.
Mūsuprāt, nozīme ir tikai un vienīgi solījumam, ko mēs esam devuši viens otram, un tam, ko mēs jūtam viens pret otru,” pārliecināta Gunta Skalberga.
Īpašākais mirklis – kāzu solījumi
Rebeka un Toms Liepiņi apprecējās vien pagājušā nedēļā. Pie tam viņi to izdarīja pavisam netradicionālā veidā – kāzu ceremonijā piedalījās tikai viņi, fotogrāfe un mācītājs. Viņi visi iesēdās lidmašīnā un no Latvijas aizlidoja uz Islandi, lai tieši tur teiktu savus “JĀ” vārdus. Kādēļ? Jo tas bija tieši tas, ko abi vēlējās.
“Man šķiet, ka gan lielās, gan mazās kāzās pats īpašākais mirklis ir kāzu solījumi, jo tas, ko tu saki un soli otram cilvēkam, nav vienkārši vārdi, kas kaut kur izkūp gaisā.
Tie ir vārdi, kas ir ierakstīti debesīs un otra cilvēka sirdī uz mūžu. Tie ir lieli un atbildīgi vārdi, tādēļ arī pirms tos rakstījām mēs ļoti piedomājām pie tā, ko teiksim, lai tas tiešām sakristu ar to, ko jūtam un domājam. Un mēs ticam, ja turas pie šiem vārdiem un arī dzīvo pēc tā, ko sola, tad var iziet cauri visām grūtībām un vētrām, kas nāks mūsu dzīvēs,” pārliecināta Rebeka.
Tūristi kā kāzu viesi
Rebeka stāsta, ka par spīti nedaudz netradicionālajam konceptam kāzu diena paskrējusi ļoti ātri. “Varbūt nedaudz grūtāk tieši mūsu situācijā bija tas, ka gan grima uzlikšana, gan matu sakārtojums un viss no mazākās detaļas līdz kleitas uzvilkšanai bija jādara mums pašiem. Beigu beigās gan es tiku labi galā, jo par visu tika laicīgi padomāts – māsa man bija uzrakstījusi veselu eseju par to, kā pareizi jāuzklāj make-up. Tālāk sekoja pirmā satikšanās, kura lielākoties sastāvēja no mirkļa, kad Toms mani apķēra un negribēja laist vairs vaļā.
Bet pati ceremonija, kuru, man šķiet, nevienam pārim nav viegli aprakstīt, paliks atmiņā un ir ierakstīta mūsu sirdīs uz mūžu. Iespējams neierasti citām kāzām, lai gan ceremonija mums bija tikai diviem vien, skatītāju nemaz netrūka – bija vairāki tūristi, kas smaidīgi uzņēma daudz bilžu un aplaudēja, kad bija jāaplaudē un priecājās, kad teicām savus “JĀ” vārdus viens otram.
Kā vakara noslēgums mūsu kāzu dienai nebija ne salūts, ne brīnumsvecīšu ceļs, bet gan ziemeļblāzma, kura mums acīmredzot tika uzdāvināta,” atceras Rebeka. Viņa norāda, ka tā bija tieši tāda kāzu diena, kā abi bija izsapņojuši.
Īpašākie mirkļi no kāzām – laiks divatā
Grima māksliniece Viktorija Breikša un viņas vīrs Regnārs apprecējās šovasar un atzīst, ka, lai gan kāzu dienu izbaudīja kopā ar saviem pašiem tuvākajiem draugiem, tomēr īpašākie brīži saistās ar palikšanu divatā.
“Viens no īpašākajiem mirkļiem mūsu kāzu dienā noteikti bija brīdis, kad abi ar vīru iekāpām mašīnā pēc kāzu ceremonijas un visu ceļu no Jelgavas uz Rīgu neviens mūs netraucēja.
Tāpat vēl viens fantastisks mirklis bija, kad abi aizgājām uz karsto kublu. Pie tam speciāli darījām to kaili, lai neviens mūs nesauc ne dejot, ne ko citu.Tie ir tie mirkļi, ko es vienmēr atcerēšos. Tāpat kā rīta gatavošanos – lai gan sākotnēji man bija paredzēta grima māksliniece, teikšu atklāti – kāzu rītā es biju neizgulējusies, nogurusi, īgna un nolēmu uzkrāsoties pati. Un iespējams tā bija pat labāk, jo tā man reizē kalpoja arī kā meditācija, ka pati sevi saposu savam vīram,” stāsta Viktorija Breikša.
Fotogrāfi: LŪCIJA ROŠĀNE, KRISTĪNE GRĪNVALDE, ALEXANDER PUZIY
