Kā tas viss mums sākās? … Mēs runājām, runājām, runājām… par visu, kas vien nāk prātā. Un bija tik viegli un labi – it kā mēs jau gadiem, nē, kopš paša, paša sākuma būtu pazīstami.
Un nebija neērtības vai kauna sajūtas pat par visslēptākajām un visdīvainākajām domām, varējām par visu runāt viegli un brīvi, neslēpjoties, neizliekoties un netēlojot labākus. Nebija ne šaubu ne neuzticēšanās; tikai drošības sajūta un pilnīga paļāvība, vēlme uzklausīt un tikt uzklausītai.
Reiz skolā mācījos dzejoli; tādu gaiši smeldzīgu, kurā, šķiet, bija runāts par to pašu – nepieciešamību būt klāt, būt kopā. Atceros rindas „ …skaiti kaut vai vienreizvienu, alfabētu atkārto”…; vienalga, kas notiktu, esi pie manis, vismaz tā es to uztvēru. Tagad, kad arvien biežāk saziņa notiek virtuāli un viss šķiet tik vienkārši un tuvu – tepat, mūsu telefonos, planšetdatoros, viena smaidiņa vai īsziņas attālumā –, tas, ka mēs patiešām skatījamies viens otrā, sarunājāmies, nevis sūtījām emociju simbolus, laikam bija noteicošais, kāpēc nolēmām būt kopā. Būt ģimene.
Liekas, ka visu, nu it visu, kas pirms laulībām jāizrunā, esam izrunājuši. Bet vai esam?
Aprunājos ar dažām nu jau precētām paziņām – kas viņām šķitis vissvarīgākais, par ko jāvienojas, kas noteikti kopā apspriežams pirms kāzām.
Ieva (33 g., precējusies četrus gadus) – „Man likās svarīgi izrunāt lielos jautājumus, pirmkārt jau par bērniem (vai abi tos kaut kad gribēsim), reliģiju (kādas attiecības ar to mums katram ir), ar naudu un karjeru saistītas lietas (ko vēlamies sasniegt savā profesijā, ko esam gatavi ziedot ģimenei un ko – ne, runājām arī par laulības līgumu, ko izlēmām noslēgt)”.
Lara (26 g., tikko apprecējusies) – „Mums ir diezgan atšķirīgi vaļasprieki, tāpēc bija svarīgi vienoties, ka katram ir vajadzīga arī sava telpa, savas nodarbes, kuras otrs nekādā veidā nemēģinās iznīdēt vai pārveidot „pa savam”. Un kas būs tās lietas, ko mēs darīsim kopā.”
Inta (45 g., precējusies 19 gadus) – „Mums, lai cik tas tagad dīvaini neskanētu, gribējās vienoties par to, kas ir mūsu laulības uzdevums, sūtība, var to saukt arī par mērķi. Toreiz izlēmām, ka tie būs bērni, ja tā Dievs un daba būs lēmuši. Un patiesi stipra ģimene vairākās paaudzēs.”
„Tas tāds mazliet sensitīvs temats, par ko tomēr gribējās skaidrību – attiecības ar otrās puses vecākiem, ģimeni. Ne tāpēc, ka jau iepriekš paredzējam nesaprašanos (patiesībā mums ir pat lieliskas attiecības!), bet tāpēc, lai viens otram apliecinātu, ka pirmajā vietā vienmēr būs mūsu ģimene, tai pašā laikā nekādi neierobežojot otra vēlmies un vajadzību tikties ar savējiem – tā Anna (35 g., precējusies divus gadus, kopā jau septiņus).
- Jā – laikam taču nevar pieņemt, ka viņš – mans nākamais – par visām lietām domā tieši tāpat kā es. Domājot par
BĒRNIEM
– atklāti jārunā par to, vai vispār vēlamies bērnus vai ne; vai gribam tos cik drīz vien iespējams vai arī kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē; ko darīsim tad, ja bērnu kādu iemeslu dēļ nebūs, bet abi tos vēlēsimies; vai abu veselības stāvoklis šobrīd rada kādas bažas šai sakarā. Zinu, ka mans saderinātais izjūt nepatiku pret pavisam maziem bērniem, te gan vainojami vecāki, kas lika viņam rūpēties par jaunāko brālīti – un pusaudzim tai vietā, lai pavadītu laiku kopā ar draugiem, vajadzēja ne tikai pieskatīt divpadsmit gadus jaunāko brāli, bet pat mainīt autiņbiksītes. Viņš par to runā it kā pa jokam, bet noprotu, ka viņa vecāku pieļautā kļūda, uzspiežot vēl mazam bērnam pārāk lielu atbildību, var atspēlēties mūsu ģimenē. Tomēr, ja es to zinu, tad zināšu arī, kā rīkoties.
Arī ar VESELĪBU
saistītus jautājumus ir svarīgi izrunāt. Ir tikai normāli, ja pazīšanās sākumposmā (pat pēc kopdzīves sākšanas) neviens nevēlas skaļi izziņot par savām veselības problēmām, tomēr ilgākā kopdzīvē tās tik un tā neizdosies noslēpt. Atklāta saruna noteikti vajadzīga arī par to, kādi veselīga dzīvesveida, arī ēšanas principi katram ir (vai nav!) svarīgi, kādas fiziskas aktivitātes iecienītas, kādas – varētu veikt kopā.
FINANSES
nauda, karjera… Kā tad bez tā? Lai arī mana mamma smejas, ka par naudu strīdas tikai tad, kad tās ir (par) maz, skaidrībai ir jābūt jebkurā gadījumā. Vai mums būs laulību līgums, ja būs – vai par mantas kopību vai šķirtību (lasi rakstu LAULĪBU LĪGUMS); vai viņš piekrīt, ka man mans darbs ir tikpat svarīgs kā viņam viņējais vai arī viņš vēlētos, lai es vispār nestrādāju; ko viņš teiks vai darīs tad, ja paziņošu – es gribu atkal mācīties? Kādas ir mūsu prioritātes (katram atsevišķi un abiem kopā) – karjera, sava biznesa attīstīšana un naudas pelnīšana, panākumi sportā, radošās jomās, sevis pilnveidošana? Nenāktu par ļaunu izrunāt arī tīri praktiskus jautājumus, kas saistīti ar kredītiem, dažādiem maksājumiem; arī par (cerams, ka tīri teorētiski) iespējamām finansiālām problēmām vai neveiksmēm.
Arī ar RELIĢIJU
saistītie jautājumi gluži negaidīti var izrādīties lielāks šķērsis labām attiecībām ar nākamā vīra (vai sievas) ģimeni nekā tas sākumā varētu šķist. Māsas vīra ģimene ir ļoti reliģioza; mēs abas turpretī – vairāk tādas divreiz gadā (Ziemassvētkos un Lieldienās…) baznīcā gājējas, pat kristītas neesam. Zinu, cik grūti māsai bija vienoties par kāzām ar topošā vīra ģimeni, jo viņa atteicās laulāties baznīcā, bet nākamā vīramāte uzstāja uz katoļu baznīcas tradīcijām. Svarīgi – cik lielā mērā esam gatavi piekāpties (un cik godīgi vispār ir piekāpties reliģijas jautājumos), cik daudz esam gatavi pieņemt un vai esam gatavi būt kopā, paliekot katrs pie saviem uzskatiem; kā mūsu dažādie uzskati varētu ietekmēt bērnu (kad tādi būs!) audzināšanu.
Vēl? Vēl, protams, visdažādākie it kā sīkākie, tomēr daudzie praktiskie jautājumi. Kur mēs dzīvosim, kādi paši nepieciešamākie pirkumi mums laulības sākumā vajadzīgi, kā pavadīsim laiku abi kopā un katrs atsevišķi, vai mums būs mājdzīvnieki, un vēl, un vēl.
Jā, un patiešām – kāds tad būs mūsu ģimenes virsuzdevums, sūtība? Vai mēs to jau zinām?
