Kāzas jeb vedības jau izsenis bijis viens no visnozīmīgākajiem godiem jeb notikumiem latvieša dzīvē. To apdzied senās dainas un apraksta vēsturnieki. Mērķis kā senatnē, tā mūsdienās ir viens – no neprecēto kārtas pāriet precēto kārtā, tomēr izpildījums ir atšķirīgs, tieši tādēļ pāri, kas nolēmuši salaulāties pēc visām senlatviešu tradīcijām, rēķinās ar to, cik daudz zinošu padomdevēju savā vedību gatavošanās ceļā būs jāsatiek.
Tikmēr Ligavam.lv, gatavojoties Saulgriežiem, apkopoja nozīmīgākos vedību rituālus un to nozīmīgumu pēc senlatviešu tradīcijām.
Pirms vedībām uz pirti!
Pēc senlatviešu tradīcijām vedības visbiežāk notika rudens mēnešos, kad lauku darbi tika apdarīti un labība novākta. Mūsdienās īstais kāzu pļaušanas laiks ir vasaras mēneši. Tomēr saikne ar dabu tiek meklēta arī mūsdienu kāzās – katram pārim tas var būt kaut kas cits, vieniem – ceremonija pie jūras, citiem – senču svētvieta, vēl kādam – ozols dzimtas pagalmā vai rudzu lauks.
Vietu, kurā sākt kopīgo dzīves ceļu, ja vien ir iespēja, vajag izvēlēties ne tikai tuvu dabai, bet arī tuvu sirdij –
vietu, kurā glabājas un turpināsies dzimtas vēsture, vietu, kurā enerģētiski un simboliski viss saistās ar ģimeni, fizisku un garīgu briedumu un pieaugšanu.
Ja reiz kāzas plānotas, ieturot senlatviešu tradīcijas, tad arī vecmeitu ballītes vietā, līgavai vajadzētu sarūpēt īpašu līgavas pirts rituālu.
Līgavas muguras mazgāšana ir rituāls, ko pirms vedībām piekopa līgava ar savām māsām un draudzenēm, lai pirms nozīmīgā notikuma nomazgātu no sevis visu lieko – ne tikai fiziskā, bet arī garīgā ziņā. Pēc tradīcijām pašā vakarā muguru līgavai, viņai nezinot, ierodas mazgāt viņas māte, kas simbolizē dzimtas sievišķo enerģiju un spēku, kas tiek nodota tālāk. Latvijā ir dažādi pirtnieki un SPA kompleksi, kas piedāvā pirts rituālus pirms kāzām gan līgavai, gan līgavainim, bet, ievērojot visas tradīcijas, svarīgi atrast tādu pirtnieku, kas patiesi būs sava amata meistars, sapratīs rituāla nozīmīgumu un spēs to ne vien īstenot, bet arī izskaidrot. Par labiem pirtniekiem noteikti tiek uzskatīti Juris Batņa un Līga Reitere, bet viņi, protams, nav vienīgie pirtnieki Latvijā. Ja atrodat pirtnieku un tomēr nav skaidrības, cik konkrētais piedāvājums būs kvalitatīvs un atbilstošs jūsu vēlmēm, ieteicams jautāt zinātājiem.
Tradīcijas, kas saglabājas
Nereti pirmais, ko lielākā daļa no mums iedomājas, dzirdot par latviskumu kāzās, ir no senlatviešu tradīcijām atvasinātās paražas, kas vairāk vai mazāk, bet ievērotas teju vienmēr. Grāmatas Solījums. Latviskas kāzas autore Signe Šlosberga kā populārākās kāzu izdarības min jaunlaulāto mičošanu, līgavu zagšanu un izpirkšanu.
Senākie līgavas iegūšanas veidi bija līgavas zagšana un pirkšana. Senajās dainās apdziedāti dažādi apstākļi, kādos līgavas tiek zagtas. Nereti tas noticis tumšā naktī vai miglā, kad zadzējus grūti saredzēt. Meita atradusies viena pati rijā vai kādā citā vietā, kur to vieglāk, brāļiem vai tēvam, neredzot, nolaupīt. Pirms nonākt līdz pašām vedībām, notiek precības jeb derības, kad precinieks nolūkojis līgavu un tiek izteikts bildinājums. Tiesa gan, līgavai, preciniekiem braucot, jau laikus jānoslēpjas. Kad precinieki lūdz parādīt līgavu, meitas māte un citi radinieki parasti liedzas un atrunājas. Bet, kad māte piekritusi atvest meitu, tad tiek atvestas neīstas līgavas. Vispirms atved vecu sievu, tad jaunu meiteni, bet visbeidzot nāk pati līgava.
Tomēr galvenie latviešu kāzu rituāli, pie kā mūsdienās atgriežas pāri, ir līdzināšana un mičošana.
Līdzināšana ir senlatviešu rituāls, ko mūsdienās aizstāj ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Tā mērķis ir savienot pāri kopdzīvei, caur šo rituālu abi nostājas līdzās. Šis rituāls vislabāk jānotur īpaši enerģētiskās vietās. Līdzināšanu izdara dižvedējs vai kāds cits cienījams vīra dzimtas loceklis, saņem rokas no apakšas un augšas un šūpo un teic svinīgo līdzināšanas runu. Līdzināšanu var un tiek ieteikts atkārtot ik pēc desmit gadiem, jo tad noiets būtisks dzīves posms un kaut kas pašā un otrā ir mainījies, daudz palicis aiz muguras un, iespējams, nepieciešams laiks apstāties un atskatīties.
Vainags plīvura vietā
Senlatviešu vedībās tieši līgava parasti ģērbās viskuplāk. Arī līgavas pūram kāzās bija liela nozīme – pēc tā lieluma tika spriests par topošās sievas čaklumu un bagātību. Seno tautu līgavām vedībās bija raksturīgi ģērbt goda tērpu un galvā likt vainagu, nevis plīvuru.
Arī līgavas pušķa mešanas tradīcija neprecētajām draudzenēm ir atskaņa no senās tradīcijas, kad līgava kādai neprecētai meitenei uzlika vainagu. Tā bija līgavas apzināti izdarīta izvēle, jo vainags visbiežāk bija liels dārgums un līgava vēlējās, lai tas paliktu pašas dzimtā. Gluži tāpat kā jaunā sieva atdeva vainagu, tā līgavainis atdod tālāk citam puisim ragu, kurā pūst, lai paziņotu, ka ir gatavs ņemt sievu.
Liela nozīme vadītajam un vedējiem
A. Memenis savā grāmatā „Mūsu godi un svinamas dienas” ir rakstījis, ka „liela nozīme latvisko vedību labai izkārtošanai ir vīkšējam (vadītājam), kas pārzin vedību norisi un dod pareizus norādījumus, kas katram darāms. Vīkšējs līdzinās režisoram lugas sagatavošanā.” Nereti kāzu vadītāji, Dižvedēji (pāris, kurš kopā jau izēdis pudu sāls un būs labs padoma devējs un piemērs) un Mazvedēji (Dižvedēju palīgi, draugi, kuriem nav jābūt ne precētiem, ne pārim) var būt labs palīgs gan organizatoriskajās lietās, gan dalīties ar savām idejām svinību rīkošanā.
Par kāzu rituālu vadīšanu var interesēties pie:
Ineses Krūmiņas (līdzināšana, kāzu vadīšana), Antras Skuteles (mičošana), Jāņa un Ievas Kušķiem (latvisko rituālu vadītāji), kā arī Latvijas Dievturu sadraudzē, kas pārzina ne vien vedības, bet arī citus latviešu godus.
Tāpat kā pēc jebkurām citām paražām un ieskatiem rīkotas, arī latviskās kāzas budžeta ziņā ir tieši tādas, kādas vispirms ir pārim pa kabatai. Ja pirmais ir izvēlēties, kādām būt kāzām, otrs – saprast, kas visā ir būtiskākais un ko var pielāgot finansiālajām iespējām. Latviskās kāzas var būt arī ļoti dārgas, taču tas noteikti nav šādu svinību priekšnosacījums, jo būtiskākais ir tieši pats pamats – savienības noslēgšana starp jauno sievu un vīru.
Sava liktens noteikšana Saulgriežos
Tuvojoties Saulgriežiem, jāatceras, ka vēl neprecētām meitām gada īsākajā naktī centrālais zīlēšanas atribūts ir vainags. Meitenēm, pašu uzpītais vainags, saulei rietot, jāmet ozolā. Ja vainags tur paliks, kāzas notiks jau šogad, bet, ja nokritīs zemē, būs vēl jāgaida. Tāpat vainagus laiž dīķī vai upēs, vērojot, vai tie saies kopā.
Skati latvisku kāzu foto stāstus šeit:
https://www.ligavam.com/kazu-stasts/liene_gundars/
