Labdien.
Āra aiz loga ir ziema, ar visu kodīgo aukstumu, sniegu un šodien arī ar sauli un zilām debesīm.
Es sēžu gultā, man pie kājām sirsniņā saritinājies suns, mēs abi tā jau otro stundu tveramies siltumā no ziemas, kuru personīgi es nemīlu, piedodiet manu neglīto atklātību. Tas tādēļ, lai novilcinātu ķeršanos pie galvenā. Pie tā, kādēļ es šeit esmu.
Es biju no tām meitenēm, kas visu bērnību un vēlāk visus skolas gadus sapņoja par vienu vienīgu lomu. Ne teātrī vai kino. Dzīvē.
Vienmēr, kopš sevi atceros, esmu vēlējusies apprecēties – būt līgava un vēlāk, saprotams (laba!) sieva.
Tas, visticamāk, nav nekas pārsteidzošs, bet manā gadījumā šī sapņu loma vadīja mani caur dažādām izvēlēm, ietekmēja manus būtiskākos ceļus un attiecības ar tuvākajiem, sirds izvēlētajiem cilvēkiem.
Ja bērnībā tā bija rotaļīgi nekaitīga fantāzija par slaveno balto kleitu, tad vēlāk manas ilgas ieguva jau reālistiskas aprises, tās izdzina spēcīgas saknes manī un auga griezdamies, pieņemoties augumā, spēkā un raženumā. Ilgas apprecēties agri, lai pieaugtu kopā ar partneri, ilgas pēc savas ģimenes, ilgas atkārtot savu vecāku mīlestības stāstu un dalīt ar otru savu jaunību, savu pieaugšanu, savas lielās uzvaras un kopīgi pārvarēt zaudējumus, jo – kad gan tas ir svarīgāk kā jaunībā? Vēlāk mēs visi esam apguvuši dzīves stūrēšanas mākslu, esam uzaudzējuši biezāku ādu, stabilāku stāju un atraduši ievainojamajam dziļākos un neaizsniedzamākos kambarus sevī.
Un tagad? Tagad es saprotu, ka mana sapņa termiņš jau sen ir beidzies. Esmu apbružājusies attiecībās, esmu vīlusies novēlotos bildinājumos, kad skaistākais jelkad redzētais gredzens manā pirkstā atgādina par iznīkstošā gaidīšanā zaudēto laiku, par izlietiem vārdiem, cīņām un asarām. Un esmu pārstājusi vēlēties. Jo manu sapni realizēt tā īstajā, ideālajā versijā vairs nav iespējams,- ne šajā dzīvē -, proti, esmu jau pieaugusi pati savā atbalstā, paļāvusies uz savu spēku, un nonākusi šodienā tikai pati savā, ne tuva pleca, stipras muguras vai mīlošas sirds kompānijā. Un, pateicoties tam, varu atkal brīvi elpot. Jā, ir dzīves, kurās pasakas (lasi- holivudas filmas) nepiepildās, un varbūt labi, ka tā. Ir dzīves, kurās pamošanās no sapņa salauž sirdi. Bet, kā mēs zinām, tikai salauztā sirdī var iekļūt gaisma. Un Mīlestība.
Kādēļ es to stāstu? Jo mūsu – tava un mana – ievainojamība ir tā, kas rada bailes, nedrošību, stādinot mūs un liekot izvēlēties neloģiskus apkārtceļus vai pat palikt uz vietas. Taču tieši ievainojamība ir arī tā vieta mūsos, kurā dzimst idejas, radošs gars un patiesas pārmaiņas. Tādēļ mīlēsim to, lolosim un ravēsim no baiļu balandām, atstājot sevī ideju un izaugsmes dīgstus.
Līgavas loma mūsu dzīvēs ir tilts, kuru mērojam, lai nonāktu otrā krastā. Krastā, kurā viss patiesībā tikai sākas.
Tādēļ es vēlos dalīties ar man zināmiem, kā arī nupat iepazītiem vai pat nejauši satiktiem pieredzes stāstiem, noslēpumiem, atkājumiem, skolotājiem (un skolniekiem!), kas, iespējams, ļaus nonākt tev tavā jaunās dzīves krastā drošākai, drosmīgai, mierīgai un stabili stāvot uz vēl neiepazītās zemes; lai mulsuma brīdī nemeklētu nepārbaudītas kartes vai paviršus ceļvežus, bet brīvi paļautos uz savu iekšējo kompasu, un, ja nepieciešams, pasniegtu roku arī sev līdzās ejošajam ceļabiedram.
Visas labās lietas mūsu dzīvē sākas tikai un vienīgi mūsos.
Uz tikšanos šeit, lai kopā izzinātu:
- augšanu dziļumā;
- jaunus apvāršņus;
- vecumvecas patiesības;
- tavus un manus jautājumus un atbildes;
- sevis saprašanu un iepazīšanu;
- attiecības – ne vien ar otru, bet arī ar sevi;
- mieru un mīlestību.
Atvadoties citāts no grāmatas, ko šobrīd lasu:
“Brīžos, kad esam viegli ievainojami, un arī tad, kad jūtamies ārkārtīgi lielā drošībā, cita cilvēka mīlestības apņemti, mūsu lielākie noslēpumi un ilgas tiek atklātas citiem, un parasti to darām mēs paši. Tad, kad norisinās ievainojamības pilna apmaiņa, vienmēr abās pusēs norisinās esības paplašināšanās. Mēs kļūstam par lielākiem un labākiem cilvēkiem.”
[J.Rubenis, “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss.”,2016.g.]
Lai silti!
Dārta
Foto: no personīgā arhīva
