Aktrise Dārta Daneviča nekad nav vairījusies runāt atklāti. Viņa ir aktīva sociālo mediju lietotāja un savā personīgajā Instagram profilā pauž dažādas atziņas – gan par sevi pašu, gan savām attiecībām. Dārta sarunā ar Līgavām atklāti dalās par to, kā iemācījusies dzīvot konkrētajā mirklī.
Jau kādu laiku virtuālajā pasaulē notiek plašas diskusijas par to, vai un kādēļ ir nepieciešams savu dzīvi pozicionēt sociālajos tīklos. Vieni saka – var un vajag, citi – ja pāris tik ļoti pozicionē savas laimīgās attiecības, tad realitātē tās nemaz tik laimīgas neesot. Tu esi aktīva Instagram lietotāja – kāda ir Tava motivācija?
Manuprāt, jebkuram veselīgam sociālo tīklu lietotājam svarīgas ir robežas – cik daudz konkrētais cilvēks vēlas vai tieši pretēji – nevēlas parādīt. Tā ir katra paša dzīve, tādēļ es uzskatu, ka nav nepieciešams patikt vai derēt visu cilvēku viedokļiem. Mums ar draugu reiz bija nopietna saruna par to, kādēļ man ir svarīgi paust savu viedokli Instagram, jo viņa uzskats bija, ka daudziem tā ir neapzināta vēlme apliecināties, sava veida ārišķība.
Niklāvs (Dārtas mīļotais vīrietis aktieris Niklāvs Kurpnieks – aut.) bija pārsteigts, ka es skaidri apzinājos, kādēļ to daru. Manā dzīvē ir ārkārtīgi daudz ierobežojumu – darbā man jādara, jāizskatās un pat bieži vien – jāizsakās tā, kā man kāds liek to darīt. Savukārt Instagram ir mana personīgā platforma, kur es varu paust tikai savas atziņas. Tur bildes un teksti ir mana personīgā izpausme.
Man ir ļoti svarīgi, lai man pieder kaut kas, kur citi cilvēki nevar mani ierobežot.
Bet arī es esmu noteikusi savas personīgās robežas, tādēļ ļoti privātas lietas, manu attiecību detaļas cilvēki manā Instagram kontā neatradīs. Tāpat es nekad nevēlētos izlikties labāka, kā esmu vai radīt tā saucamo – izdomāto dzīvi. Man patīk patiesums, neizskaistinātība, nevis liekulība. Tādēļ pēc mana Instagram vienmēr var saprast, ja manās attiecībās ir problēmas – bildes un ieraksti par mīļoto vīrieti pazudīs.
Un vēl kāds moments – es ticu, ka vīriešiem patīk, ja ar viņiem publiski lepojas. Instagram ir lielisks veids, kā es varu izcelt sava mīļotā cilvēka labās īpašības, darbus vai vienkārši publiski pateikt, cik viņš ir foršs. Ticu, ka tas iedvesmo gan manu vīrieti, gan mani pašu.
Spriežot pēc Tava Instagram profila, Tu attiecībās ar Niklāvu esi burtiski uzplaukusi…
Domāju, ka tas tādēļ, ka arī es pati jūtos daudz citādāk savā dzīvē un savās personīgajās attiecībās. Tagad es zinu un esmu sapratusi, ka tas, kādēļ neizdevās manas iepriekšējās attiecības, nav otra cilvēka vaina. Es pavisam noteikti vairs negribētu ienest savās attiecībās to indi, ko iepriekš – savu nedrošību, kuras dēļ es radīju otram cilvēkus daudzus un dažādus uzstādījumus, kā, manuprāt, mums būtu jādzīvo. Man šķita, ka vispirms mums jāīsteno kādi noteikti attiecību likumi un tikai tad mēs varēsim sākt dzīvot. Bet šāds modelis nestrādā.
Lielākā sērga, kas bijusi visās manās iepriekšējās attiecībās, lai cik banāli arī neizklausītos, ir nedzīvošana mirklim. Bet pat to nevar izdarīt mākslīgi – līdz šādam stāvoklim katram pašam ir jāizaug.
Arī attiecību sākumā ar Niklāvu mums bija ļoti daudz ikdienišķu strīdu, šķiršanās, konflikti un sajūta bija tieši tāda – nekas neizdodas. Es ļoti daudz lasīju, izglītojos, lai saprastu, kā vispār strādā attiecības starp sievieti un vīrieti. Tās ir lietas, ko skolā nemāca, un tā, manuprāt, ir liela problēma. Jo tieši izglītošanās un īpaši kādas konkrētas grāmatas izlasīšana ļāva man paraudzīties uz lietām citādāk, mana attieksme mainījās, līdz ar to arī mūsu savstarpējās attiecības ļoti uzlabojās.
Iespējams, ka nereti pie vainas ir arī mūsu radītie priekšstati un scenāriji, ko pašas izsapņojam, bet nespējam piepildīt…
Es ticu īstajiem cilvēkiem mūža garumā, bet man šķiet, ka problēma ir tajā, ka mēs paši izdomājam, kādiem šiem īstajiem cilvēkiem vajadzētu būt. Es, piemēram, biju izsapņojusi, ka mans īstais cilvēks būs liels romantiķis, ar kuru kopā es lasīšu Brodska dzeju, kamēr uz visām mūsu mājvietas palodzēm degs sveces. Tā vietā manā dzīvē tagad ir cilvēks, kas nodarbojas ar cīņas sporta veidiem, kuram patīk spēlēt pokeru, reizēm lamāties un kurš labāk izvēlas skriet gar jūru kopā ar maniem suņiem, nevis ar mani vērot saulrietu, un patiesībā man šāds scenārijs ir daudz piemērotāks. Niklāvs manai dzīvei piešķir balansu, spējot gan ar asarainām acīm paskatīties manī, gan parādot, kāds džeks patiesībā savā būtībā ir. Lūk, par to arī ir šis stāsts – mēs dažkārt nevēlamies ieraudzīt, ka īstais cilvēks mums patiesībā ir pilnīgi pretējs mūsu izsapņotajam “īstā” tēlam.
Kā Tu domā – vai tā Dārta, kas ir šobrīd, būtu spējīga saglabāt arī savas iepriekšējās attiecības?
Domāju, ka jā. Un tā ir apziņa, ar ko man būs jāsadzīvo. Nevis tādēļ, ka šobrīd nebūtu laimīga, jo esmu, bet gan tādēļ, ka atceros lietas, ko pati esmu izdarījusi vai sacījusi. No šī brīža skatupunkta raugoties, es redzu, ka iepriekšējās attiecībās daudzas lietas esmu sabojājusi pati. Man patiesībā kaut kādā mērā šīm lietām ir jātiek pāri – nevis tādēļ, ka es nožēlotu to, kā ir šobrīd, bet gan tā iemesla dēļ, ka apzinos, ka pati sev un citiem cilvēkiem radīju liekas un nevajadzīgas sāpes. Protams, ka jebkura pieredze mūs māca un pilnveido, bet es šobrīd vēl ar tīru sirdi to nevaru teikt.
Lasot intervijas ar Tevi dažādos laika posmos, var novērot, ka arī Tava attieksme pret laulību ir atšķirīga. Kā Tu tagad uz to raugies?
Man vienmēr ir gribējies apprecēties, un izdarīt to pēc iespējas agrāk. Gluži kā mani vecāki, kas apprecējās agrā jaunībā un aizvien ir kopā. Šobrīd es apzinos, ka esmu jau nokavējusi pati sev uzliktos laika termiņus. Iespējams tādēļ tagad ir tik viegli – pirmo reizi dzīvē es vairs neizjūtu smagumu un iekšēju stresu par šiem jautājumiem. Visās iepriekšējās attiecībās to izjutu, līdz ar to tas tika pārnests arī uz manu tā brīža partneri.
Es tiešām varu atzīties, ka agrāk es par to domāju teju katru dienu, uzdodot sev jautājumus, kas ar mani nav kārtībā, kas man pietrūkst, lai mani bildinātu un apprecētu, ar ko es atšķiros no tām sievietēm, kas šo notikumu piedzīvo… Tagad es patiešām spēju izbaudīt visu, kas ar mani notiek – piemēram, par foršu dienu vai lielisku kopā pavadītu nedēļu, kuras laikā bijis tikai viens neliels strīds par to, ka nav nopirkts ūdens vai zeķes nomestas pie gultas.
Bet apprecēties taču joprojām vēlies?
Jā, to es ticu laulībai. Ticu arī tam, ka tradīcijās ir spēks. Mani vecāki tam ir labs piemērs. Viņi man ir iemācījuši nebaidīties no strīdiem, konfliktiem, bet gan uztvert tos veselīgi un veidu, kā augt. Tāpat vienmēr esmu apbrīnojusi arī veidu, kā vecāki viens par otru iestājas publiski, nekad nenesot savas savstarpējās nesaskaņas sabiedrībā un nepazemojot viens otru, jo būt attiecībās nozīmē būt komandā. Tieši tāda esam arī mēs – Niklāvs, es un mani suņi.
Es novērtēju to, ka šī gada laikā, kopš esam kopā ar Niklāvu, esam izgājuši cauri, manuprāt, visam sliktākajam, kas ir manī, un pat par spīti tam, viņš ir palicis ar mani. Manī bija liela neticība gan pašai pret sevi, gan par to, ka šīs attiecības vispār izdosies, un nekas no tā viņu nav no manis aizbaidījis prom. Tas man ir liels kompliments, jo zinu, ka pat tad, ja kaut kas nebūs kārtībā, viņš paliks. Un es redzu, kā no šī sarežģītā sākumposma mūsu attiecības ir kļuvušas tikai labākas un labākas.
